lv / rus / eng

    Ar savdabīgu izdomu, poetizētu tēlainību un apjomu plastiskuma izjūtu latviešu tēlniecības skolas vispārējo ieviržu attīstībā iekļāvās Inta Berga (dz. 1955). Sākotnējo sagatavotību viņa bija ieguvusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Koktēlniecības nodaļā (1971–1974), vienlaikus apmeklējot arī nodarbības LRAP kultūras nama Tautas tēlniecības studijā, kuru tolaik vadīja tēlniece Valda Malēja. Būdama latviešu tēlniecības skolai un jo īpaši Emīla Meldera audzēkņu lokam svarīgo formu uzbūves sakarību pārzinātāja, Valda Malēja varēja dot šai ziņā stingru pamatu un palīdzēja tēlniecei iesācējai apzināties un izkopt plastiķes dotības. LVMA Tēlniecības nodaļu Inta Berga pabeidza 1981. gadā ar diplomdarbu “Piemineklis fašisma upuriem” (vadītājs Alberts Terpilovskis). To vēlāk atlēja bronzā un 1988. gadā uzstādīja Kuldīgā, Riežupes parkā (2011. gadā pieminekļa bronzas tēli nozagti).

Intas Bergas radošās darbības sākuma cēlienā plašāku ievērību guva viņas lakoniskā un vienlaikus semantiski ietilpīgā skulptūra “Divi (Sašķeltā dvēsele)” (1987) – simetriski, bet atšķirīgā augstumā nostādītas sejas puses, it kā identiskas, tomēr atšķirīgas, jo pārstāv vīrišķo un sievišķo. Kubveidīgās kopformas fasādes sānu malā seju it kā pāršķeļ un abas puses atdala vertikāla atstarpe. Pretējā malā ir līdzīgas sejas puses ar horizontālu dalījumu. Vispirms šis darbs mazākā izmērā bija darināts kokā un 1984. gadā izstādīts skatītāju plaši apmeklētajā Tēlniecības kvadriennāles ekspozīcijā Sv. Pētera baznīcā. Tur to redzēja Rīgas psihoneiroloģiskās slimnīcas (tagad Latvijas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs) vadītāja Zuzanna Sočņeva, kurai radās doma, ka šis mākslas tēls parāda personības sašķeltību un to vajadzētu uzstādīt āra vidē slimnīcas apstādījumu teritorijā. Ap diviem metriem augsto kuba formas skulptūru “Divi (Sašķeltā dvēsele)” izkala gaišpelēkā granītā (līdzautors Uldis Bergs) un 1987. gadā novietoja paredzētajā vietā.

Atmodas laika gaisotnē Inta Berga veidoja vispārināti poetizētus, folkloras vai dabas motīvu inspirētus stājtēlniecības darbus (“Plēšu minējs”, 1981; “Spārni”, 1988, abi bronza). Ekspresīvais brīvdomīgā hepeningu un akciju rīkotāja mākslinieka Andra Grinberga portrets, atliets bronzā, tapa 1989. gadā. Šī perioda darbi bija parādīti 1990. gadā kopā ar vecāko kolēģi Artu Dumpi sarīkotā izstādē.

Inta Berga veica sevišķi atbildīgu uzdevumu – atjaunoja Kārļa Zemdegas veidoto, 1940. gadā atklāto un padomju varas laikā 1950. gadā sagrauto Pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās kritušo piemiņai veltīto pieminekli Dobelē. Tā vietā bija novietots reāls “redīmeids” – padomju armijas tanks. Bija saglabājies tikai neliels Zemdegas pieminekļa kompozīcijas fotoattēls un atrasta jaunekļa figūras granīta galva. Lēmums par Dobeles pieminekļa atjaunošanu tika pieņemts jau 1988. gadā, un tēlniece saņēma uzaicinājumu to īstenot. Monumenta atjaunošanā iesaistījās arī arhitekts Pēteris Venckovičs. Pieminekļa divfigūru kompozīciju, kas ietver tautumeitas un jaunekļa – dzimtenes aizstāvja – tēlus, Inta Berga uzveidoja stilistiski nevainojami, Kārļa Zemdegas izteiksmes veidam atbilstošā, vien nedaudz maigāk izjustā izpildījumā. Pieminekli gaišpelēkā granītā izkala akmeņkalis Libērijs Peļņa, to uzstādīja 1996. gadā netālu no Dobeles pilsdrupām.

Iegūdama atzinības un pirmās vietas vairākos vides objektu un strūklaku konkursos, Inta Berga laikposmā kopš 2000. gada varēja īstenot vairākas neparastas ieceres. Tapa Ventspilī, Jaunpilsētas laukuma apstādījumu zonā, 2000. gadā atklātā poētiskā strūklaka “Saules laiviņas”, kas sastāv no baseinā brīvi izkārtotām septiņām līdzīgām, bet niansēs atšķirīgām pulēta granīta laivasveida formām ar nedaudz izliektām, sudrabaini vizošām nerūsējoša tērauda saulītēm virspusē. Joslā starp akmeni un metālu izveidotas īpaši sīkas sprausliņas, lai ūdens, caur tām nākot, pārvērstos smalkā miglā. Saulainā laikā virs strūklakas var vērot krāsainas varavīkšņu loku spēles. Metāla elementus izpildījis metālmākslinieks Juri Gagainis, laivu formas izkalis Ivars Feldbergs, projekta arhitekts ir Andris Kronbergs. Arī Jūrmalā, Majoros, 2006. gadā uzstādītā strūklaka “Apvārsnis” (arhitekts Andris Kronbergs) bija veidota kā tēlaini ietilpīgs, asociācijas raisošs vides objekts. Ar kopformas horizontālo lēzenumu un rāmi strūklojošo ūdens plūsmu, ar bronzas lējuma un pulēta nerūsējošā tērauda tonālajām atšķirībām parādot saules pusapli pie horizonta, tika radīta ziemeļnieciski tīrskanīga ainaviska noskaņa. Savukārt skulpturālais objekts “Vēja zvans” Siguldā (2007, betons, alumīnijs, bronza, arhitekte Vita Balode) izceļas apkārtējā telpā ar koptēla vertikalitāti.

Pavisam citādā, popkultūras jestrumam pieskaņotā izpildījumā darināti savdabīgie redīmeidu pārfrāzējumi bērniem domātajā vides objektā “Lutauša taka” (2003, krāsots betons) Reņķa dārzā Ventspilī. Lielais sarkanais zābaks ar pavērto purngalu, kur bērni var ieiet iekšā, lai pēc tam pa melno slidkaliņa mēli nošļūktu lejā, darbojas kā interaktīvs objekts. Atsevišķi turpat tuvumā izvietoti veidojumi ir Lutauša zilā cepure, pogas, konstruktīvi komponētās balti krāsotās atslēgas un kamols.

Intas Bergas stājtēlniecībā šajā cēlienā dominēja brīvāk abstrahēti dabas motīvi. Tie bija veidoti 2003. gadā un eksponēti galerijā “Asūna” sarīkotajā mākslinieces personālizstādē (“Lapa”, alumīnijs, granīts; “Spārni”, bronza, granīts; “Kad saule aust”, alumīnijs, granīts).

Sākot ar aptuveni 2014. gadu, Inta Berga pievērsās pašrocīgi darinātu plastiski izteiksmīgu, sākumā mazu, vēlāk lielāku skulpturālu gaismas ķermeņu veidošanai – ar domu piešķirt gaismekļu formām tēlniecisku interpretāciju. Izmantoja koku, finierēja, virpoja, urba. Gaismas avotus aptverošo, abažūriem līdzīgo ārējo formu virskārtu apvilka ar lina mežģīnēm. Tā tapa lietošanai noderīgi, estētiski pievilcīgi, arī simboliski uzrunājoši priekšmeti. Šādu gaismas objektu kolekciju “Intalights” māksliniece 2014. gadā parādīja savā personālizstādē Jūrmalas pilsētas muzejā. Nākamā personālizstāde “Gaismas skulptūras” notika 2016. gadā Cēsu Izstāžu namā. Arī Inta Berga visumā veiksmīgi spējusi īstenot savas ieceres pārejas periodā un posmā pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas.

/Ruta Čaupova/